Saulkrastu novada teritorijas kopējā platība ir 46,8 km². Saulkrastu novada administratīvā teritorija atrodas Rīgas jūras līča piekrastē, Vidzemes rietumu daļā. Saulkrastu novada teritorija ietver piejūras mežu joslu no Lilastes upes un ezera dienvidos līdz Zvejniekciemam ziemeļos. Administratīvā teritorija stiepjas 17 kilometru garumā. 

Novadā deklarēti dzīvo vairāk nekā 6 tūkstoši iedzīvotāji. Līdz ar vasaras sezonu, iedzīvotāju skaits ievērojami palielinās, kas saistīts ar tūrisma sezonas sākšanos un novadā esošo dārzkopības kooperatīvu iedzīvotāju plūsmas palielināšanos.

Attālums no Saulkrastu centra līdz Rīgai ir 45 km, Limbažiem - 47 km, Siguldai - 40 km, Salacgrīvai – 58 km.

Novada teritoriju šķērso starptautiskas nozīmes autoceļš VIA Baltica. 

Saulkrastu novadā ietilpst apdzīvotas vietas – Bātciems, Pabaži, Saulkrasti, Zvejniekciems, kā arī dārzkopības kooperatīvi. Novadam cauri tek četras upes – Inčupe, Pēterupe, Ķīsupe un Aģe, kas simboliski attēlotas Saulkrastu novada ģerbonī.


Saulkrasti izveidojās un savu nosaukumu ieguva 1933.gadā, Neibādes apdzīvotajai vietai apvienojoties ar Pēterupes ciema teritoriju. Ciema nosaukumu Saulkraste izvēlējās vietējais rakstnieks Emīls Cīrulis pēc savas lugas Ziedu laiks darbības vietas. Pēterupes ciema vēsture aizsākusies senāk nekā Neibādes kūrortam.

Par Saulkrastu teritoriju pirmie ieraksti atrodami Indriķa hronikā 12.gs. beigās un 13.gs. Tajos minēts par nelieliem lībiešu ciemiem jūras krastā, kuros mīt nepakļāvīgi līvi. 13.gs. šī teritorija ietilpst Kubeseles novadā. Kad Latvijā tika ieviesta kristietība, paugurā pie upītes uzcelts koka lūgšanas nams jeb kapela, kurai dots Svētā Pētera vārds. Laika gaitā ap mācītājmuižu un baznīcu izveidojās Pēterupes ciems (dokumentos minēta kā Pēterskapelle).

14.-15.gs.teritorijas, kas veidojās ap pilskalniem un vācu izveidotiem centriem, piederēja muižām.

Saulkrasti kopš 19. gs. otrās puses veidojušies kā kūrorts. Jūras piekraste ar mazo upju stāvajiem līkloču krastiem ir viena no skaistākajām Vidzemes jūrmalā, atpūtnieku iecienīta vieta jau kopš neatminamiem laikiem. Neibāde dibināta 1823.gadā, kad divi baroni - Bīriņu barons Aleksejs fon Pistolkorss un Lēdurgas barons Kārlis fon Reiterns - netālu no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas. Saulkrastu estrādes parkā apskatāms piemineklis Lēdurgas baronam Reiternam, kurš 19. gs. sākumā nodibināja Neibādes peldvietu. 19.gadsimta vidū sākās Neibādes kūrorta uzplaukums - tā bija Vidzemes muižnieku iecienīta atpūtas vieta. Kūrortu arī apmeklēja augstdzimuši atpūtnieki no Tērbatas, Vīlandes un Pērnavas, tāpat no Maskavas, Pēterburgas un citām Krievijas impērijas vietām.

Pirmā pasaules kara laikā Neibādi pamatīgi nopostīja, un, sākoties zemes reformai, muižniekiem vasarnīcas atņēma un zemi pārdalīja. Karadarbības laikā aktīvāka saimnieciskā dzīve ritēja Pēterupes ciemā, un Neibāde bija kļuvusi par klusu vietu.

Ar dzelzceļa līnijas Rīga–Rūjiena Saulkrastu posma atklāšanu 1934.gadā Saulkrastos arvien vairāk ieradās Rīgas inteliģence. Piemēram, tur uzturējās Alfrēds Kalniņš, Tija Banga, Lilija Šmithene un citi kultūras darbinieki un mākslinieki. Vēl šajā laikā gan Neibādē, gan Pēterupē aktīvi darbojās dažādas biedrības. Līdz Otrajam pasaules karam Saulkrastos bija atpūtas nams Latvijas tekstilrūpniecības darbiniekiem, bet „Rūķīšos” iekārtoja Latvijas bērnu palīdzības savienības vasaras koloniju.

Otrā pasaules kara laikā Saulkrasti cieta ievērojamus zaudējumus, tādēļ pēc tā kūrorts attīstījās visai lēni. Pilsētas statusu Saulkrasti ieguva 1991.gadā.